Veselība un labbūtība – tiekamies 9. martā Kuldīgā!

Dalos ar ielūgumu uz LIAA Kuldīgas biznesa inkubatora sarunu un diskusiju "Biznesa anatomijas" pasākumu sēriju ietvaros. Esmu priecīga par uzaicinājumu un iespēju atgriezties, lai sadarbotos – no manis dzirdēsiet par veselību un labbūtību no atbalsta – cilvēku un dabas, kā arī to abu apvienojumā "dabas supervīzijās" – skatupunkta.

Ikviens interesents (9.03. plkst. 16.00 | Adatu Fabrikā, Kalpaka ielā 4, Kuldīgā) ir aicināts apmeklēt LIAA Kuldīgas biznesa inkubatora un Kuldīgas novada pašvaldības organizēto pieredzes, sarunu un diskusiju pasākumu “Biznesa anatomija”. Šoreiz šķērsgriezumā apskatīsim tēmu – veselība un labbūtība, kuras aizkulisēs mums palīdzēs ieskatīties četri Kuldīgas novada šo nozaru pārstāvji:

Gada griezumā mēs visi vairāk vai mazāk piedomājam pie savas un tuvāko cilvēku veselības un labbūtības, bet ir cilvēki, kuri ar to saskarās katru dienu. Viņu pienesums nav izmērāms un pietrūkst vārdu, lai pateiktos par to, ko viņi dara. Caur sarunu mēģināsim ieskatīties viņu sniegto pakalpojumu aizkulusēs. Kas ir tie izaicinājumi ar kuriem viņiem ir jāsaskaras? Kā apkārt notiekošie notikumi ietekmē viņu nozari un tieši viņus? Kas ir tas par ko viņi sapņo un kādi tie vēlas sevi redzēt pēc diviem, pieciem un septiņiem gadiem? Kas ir tas īpašais, kas viņus atšķir no līdzīgiem? Kas ir tas, kā mēs kā sabiedrība, novads varam palīdzēt viņiem pilnveidoties un augt? Un pats galvenais - tos nepazaudēt!? Un citi ērti un mazāk ērti jautājumi uz kuriem ikdienas darbos atbildes nesaņemsim. Uz tikšanos Kuldīgā!

Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?

Mana profesionālā pieredze visvairāk ir bijusi saistīta ar skolotāju mācīšanu un atbalstu. Tieši šo iemeslu dēļ, esmu aizdomājusies, kurā brīdī profesionāla pilnveide, mācīšanās, kolēģu sadarbības grupas, savstarpējā stundu vērošana, mācīšanās konsultantu atbalsts ir kļuvis skolotājiem par apgrūtinājumu un nogurumu, sajūtu par lieku laika tērēšanu, nevis par palīdzošu lietu, lai mēs darītu labāk un justos labāk, darot savu darbu. Par to un vēl šajā rakstā 2022. gada izskaņā.

Mana profesionālā pieredze visvairāk ir bijusi saistīta ar skolotāju mācīšanu un atbalstu. Mācību programmu veidošana, nodarbību vadīšana skolotājiem tālākizglītībā, izmantojot modelēšanu, dalīšanos prakses piemēros un risinot problēmjautājumus, veidojot jauno skolotāju atbalsta modeli – stundu vērošanu kā izaugsmes atbalsta ieviešana. Vēlāk, strādājot ar mācīšanās konsultantēm Ventspilī, iedzīvinājām šādu atbalstu pieredzējušiem pedagogiem. Esmu piedzīvojusi mācīšanās un sadarbības grupu efektivitāti skolēnu mācīšanās un mācīšanas kvalitātes uzlabošanai.

Savā ziņā jūtos līdzatbildīga un par šo lietu ienešanu/ieviešanu izglītības vidē, un esmu vēljoprojām pārliecināta, ka šīs ir “pareizās“ lietas, ko darīt, ja gribam mācīties un uzlabot kvalitāti darbā, kas mūs patiesi interesē un sniedz gandarījumu!

Tieši šo iemeslu dēļ, esmu aizdomājusies,

kurā brīdī profesionāla pilnveide, mācīšanās, kolēģu sadarbības grupas, savstarpējā stundu vērošana, mācīšanās konsultantu atbalsts ir kļuvis skolotājiem par apgrūtinājumu un nogurumu, sajūtu par lieku laika tērēšanu, nevis par palīdzošu lietu, lai mēs darītu labāk un justos labāk, darot savu darbu?

Tikai atļaušos minēt, ka brīžos, kad mēs sākam labas pieejas un idejas lietot pārāk daudz, bieži, obligāti visiem utml., īsti neizdomājot, kādam mērķim kas vajadzīgs, vai iespējams ar nepareiziem vai kļūdainiem mērķiem – mēs faktiski nogalinām tās labās idejas.

Daudz iespēju mācīties

Attālinātais laiks mums devis diezgan daudz iespēju, kā mācīties attālināti, neizejot no mājas vai skolas, patiešām ekonomējot laiku, ko mēs citādi pavadītu ceļā. Tai pat laikā tas ir radījis blakni – mēs sākām plānot visu ko vairāk! Ja, piemēram, divas stundas nav jābūt ceļā vienā virzienā un tieši tikpat atpakaļ uz mājām, tad iespējams, šajās divās vai pat četrās stundās var plānot vēl kādas mācības/nodarbes/aktivitātes? Un tā mēs nonākam situācijā, kad mācību piedāvājuma apjoms skolotājiem ir ļoti palielinājies!

No vienas puses – varam ekonomēt laiku un resursus, lai nebrauktu un netērētu naudu degvielai, bet, no otras puses, mēs esam sākuši vairāk tērēt to degvielu, kas ir mūsu enerģija!

Patiesībā, ja seminārs, kursi vai nodarbības ir attālināti, tas nenozīmē, ka man tās stundas, kuras pavadītu ceļā, būtu jāaizplāno ar kādām citām mācībām. Drīzāk tas ir laiks, lai “saliktu pa plauktiņiem” tikko uzzināto informāciju, lai saprastu, kā tas, ko es te mācījos, man noderēs darbā – kurai klasei, kurā tēmā utml. Īsi sakot,

vajadzīgs laiks, lai kursu/ mācību saturu integrētu savā ikdienas praksē, nevis joņotu tālāk uz nākošo zoomu, faktiski iztiekot bez jebkādas refleksijas vai dziļākas apjēgšanas par informāciju, kas tika saņemta, vai praksi, kas tika piedāvāta. Un veidojas tāds kā informācijas mākonis, sajūta par to, ka es daudz kur esmu bijusi/pieslēgusies, daudz ko dzirdējusi, bet kas ir būtiskais un kas man ir vajadzīgs, un vai vispār ir vajadzīgs? Tas kaut kur tajā mākonī ir aizķēries.

Un tad ir viens brīdis, kas, domāju, diezgan objektīvi jebkuram no mums ir, kad informācijas ir vienkārši par daudz. Smadzenes vairs nereģistrē, neapstrādā un neizmanto, to ko mēs iegūstam, un veidojas tāda kā aizsardzības reakcija vai vienkārši pretestība. Man neko vairāk nevajag, es jau visu zinu utml. Varbūt, ka man tiešām neko vairāk nevajag?

Tai pat laikā es arī no tā, ko jau es esmu ieguvusi, neko īsti praksē nelietoju, jo pietrūkst refleksijas, apjēgšanas, izvērtēšanas, integrēšanas pieredzē.

Sadarbības un mācīšanās grupas

Pirms vairākiem gadiem, kad atsevišķās skolās ienāca mācīšanās grupas, tā bija jauna, sākumā nesaprotama forma. Grupai ir vadītājs, bet viņš neko nemāca, viņam nav ne prezentācijas, ne izdales materiālu, viņš gaida un virza, lai skolotāji paši par savu pieredzi, problēmām runā, analizē un atrod risinājumus.

Vēlāk šai mācīšanās un/vai sadarbības grupu pieredzei bija milzīga pievienotā vērtība, jo bija sākusies iedziļināšanās pašiem savā praksē un mācīšanās no savas un citu kolēģu pieredzes, notika konkrētas izmaiņas skolēnu mācīšanas procesā.Tas, ko dzirdu daļā skolu tagad – esam šīs grupas saorganizējuši par daudz. Īsti neņemot vērā ne grupu dinamikas jautājumus, ne to, cik laika un enerģijas resursu vajag, lai viens cilvēks regulāri piedalītos divās, trīs dažādās sadarbības/mācīšanās grupās. Turklāt sadarbības grupas attiecības nav tas pats, kas būt labiem kolēģiem! Šis ir kaut kas vairāk, ja mēs tiešām domājam, ka sadarbības grupas ir katra dalībnieka darba kvalitātes uzlabošanai, individuālai profesionālai izaugsmei.

Tā ir vieta un laiks, lai reflektētu par savu pieredzi un uzklausītu kolēģus, lai atklāti runātu par savām pārliecībām, sajūtām, arī par kļūdām un problēmām, lai kopīgi plānotu un mācītos, lai analizētu, kas notiek mācību procesā ar dažādiem skolēniem, ar mums pašiem. Tas prasa atvērtību, dažkārt arī drosmi komunikācijā un saskarsmē ar kolēģiem, lai kopīgi virzītos uz kvalitatīvāku mācīšanu un mācīšanos skolēniem.

Man ir bažas, ka, kļūstot par obligātu masveida prasību, parādās attieksme “grupas noēd manu laiku, ir bezjēdzīgas, jādara, jo liek utml.”, un sāk pazust tā sākotnējā jēga – iedziļināties savā praksē, dalīties pieredzē, atbalstītu cits citu kopīgos risinājumu un ideju meklējumos, galu galā – atgādinātu sev un kolēģiem, kāpēc mums patīk būt skolā un kāpēc mums katram ir vērtīgi sadarboties un mācīties kopā ar kolēģiem!

Mācību stundu vērošana – kad, kam, kāpēc

Savulaik mēs ļoti daudz strādājām uz domājām par to, kā mainīt attieksmi pret stundu vērošanu – ka tas nav par kritizēšanu un tikai par vērtēšanu, bet tās var būt koleģiālas profesionālas sarunas par to, ko un kā es daru, kā skolēni mācās manās stundās un kā mācās tavās stundās, ko varam pamainīt, pilnveidot, vai arī – noteikti nemainīt. Vislielākā pretestība jau bija nevis par pašu vērošanu, bet par to, kas seko pēc tam – par sarunu, atgriezenisko saiti, stundas analīzi.

Likās, ka lielā daļā šis ir izdevies, ja skolā ir skaidrs mērķis, kam domāta savstarpējā stundu vērošana un kurā brīdi vajadzīgs konsultants klasē. Lai nepazaudētu šo pozitīvo pieredzi, manuprāt, svarīgi būtu nošķirt, kad stundu vērošana un saruna pēc tam ir atbalsts skolotāja profesionālai izaugsmei – turklāt abu izaugsmei – gan tam, kurš vada stundu, gan tam, kurš vēro. Un kad stundu vērošana ir sava veida profesionālās pilnveides kursu formāts, vērojot viena kolēģa stundu, mācāmies visi kopā par kādu mācību procesam svarīgu aspektu, kad vērošanas veidojam lielākā vērotāju grupā un pēc tam ir kopīga strukturēta, vadīta stundas analīze.

Taču svarīgākais ir – kad, kam, kāpēc un vai – stundu vērošana ir vajadzīga. Ja šis viss kļūst par obligātu procesu vai “ķeksīti” darbu sarakstā, bez skaidriem mērķiem un ieguvumiem, tad atkal veidojas tā pati izvairīšanās, liela laika tērēšanas, lieka stresa radīšanas attieksme.

No vajadzības izriet mērķi – mācīties, atbalstīt, pilnveidoties, reflektēt, sadarboties, izvērtēt – un katrā skolā un katram skolotājam tie var būt atšķirīgi.

Noslēgumam. Pārmaiņu laiki ir bijuši un būs, pārmaiņas izglītībā arī

Vai varam teikt, ka skolā ieviešot jaunās lietas, esam no kaut kā atteikušies, pārstājuši darīt, jo tagad citas prioritātes? Un, ja neesam atteikušies ne no kā, bet esam visu kaut ko jaunu ienesuši, tad skaidri jāatzīst, skolotāju pārgurums nav tikai ārējo apstākļu radīts.

Tur ir arī mūsu katra paša atbildība – pamanīt, ka būs par daudz, pateikt, ka ir par daudz, domāt – vai manas skolas skolēniem un skolotājiem tas vēl viens kaut kas jaunais – ir/ būs vajadzīgs?

Visbeidzot, tāda utopiska ideja

Kā tas būtu, ja kāda skola izlemtu, piemēram, vienu vai divus mēnešus neko citu nedarīt kā tikai mācīt bērnus. Nekādas blakus, papildu programmas, sadarbības minimums, pauze kursiem. Vienu mēnesi skolotāji plāno un gatavojas mācīšanai – saturs, vide, process – lai skolēni mācītos.

Man ir tāds ideālistisks pieņēmums, ka skolotāji, kas nav stresā par to, vai paspēs aizpildīt dažādos ekseļus par skolēniem, vai paspēs sagatavoties stundām, lai no rīta būtu vienā no pāris sadarbības grupām utt., varbūt ieraudzīs to bērnu klasē, kuram šobrīd ir emocionāli grūti, un varbūt starpbrīdī būs laiks parunāties ar šo bērnu, varbūt tajā brīdī būs vairāk iecietības un empātijas bērniem, kuriem iet lēnāk un grūtāk, un radīsies idejas, kā pievērst vairāk uzmanības tiem, kam viss jau tāpat izdodas labi, kā mācībās iesaistīt visus dažādos skolēnus. Var taču tā notikt?

Vienu mēnesi piedzīvot, kas notiek skolā , ar visiem iesaistītajiem, ja skola kļūst par vietu, kur cilvēki vispirms un pamatā mācās.

Pēdējo gadu laikā bieži viena man ir teikts: ”Inga, Tu pārāk labi domā par skolotājiem”. Iespējams, varbūt. Bet es patiesi domāju, ka nav skolotāju, kas no rīta ceļoties domā, kā novadīt sliktas, nekvalitatīvas stundas, bet dara labāko, ko prot un var, kas izdodas konkrētajā dienā.

Un vēl es domāju, ka redzēt, dzirdēt un saprast, kas vajadzīgs skolotājam, lai viņš labāk mācītu, atbalstītu un virzītu savus skolēnus, var tad, ja tic, ka cilvēki grib darīt savu darbu ar prieku, grib sasniegt rezultātus, grib un var risināt problēmas, grib mācīties un augt!

Lai mums izdodas, jēgpilni un ar prieku 2023-šajā!

Citi raksti un resursi

• Pierakstīties ziņu lapai
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
  
• Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
• Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
• Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
• Grupas supervīzijas skolotājiem
• Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)




Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?

Šajā rakstā par jautājumiem, kas rada sarunas par pieredzi un ir vērstas uz nākotni! 

Ikdienas mācību procesā lielākoties skolotāji izmanto jautājumus – uzdod tos skolēniem. Ir pat tāda kritisko domāšanu attīstoša stratēģija “Daudzveidīgie jautājumi” – šo zinās skolotāji, kuri savulaik apguvuši Izglītības attīstības centra programmu “Lasīšana un rakstīšana kritiskās domāšanas attīstīšanai”.

Bet šoreiz parunāsim par profesionālajām sarunām. Cik bieži mēs kā pieaugušie profesionālajā vidē uzdodam jautājumus cits citam un kādus? Kādus jautājumus jūs uzdodat, un kādus jums uzdod kolēģi?

Ir jautājumi, kas prasa vienīgo pareizo atbildi: Kad? Kur? Cikos? Ir jautājumi, kas rosina analizēt, rast kopsakarības: Kā? Kādā veidā? Kāpēc? Un ir jautājumi, kas aicina paust savu nostāju un attieksmi: Kā tu domā? Ko tu par to saki? Vēl mēs zinām, ka ir tā saucamie šaurie un platie jeb “tievie un resnie” jautājumi. Vieni ir tādi, uz kuriem var un vajag atbildēt vienā vārdā, piekrītoši vai noraidoši (Vai..? ), un otri ir tādi, kas prasa plašāku, dziļāku, pamatotāku atbildi.

Vai tie ir kāpēc? jautājumi (Kāpēc tu izvēlējies šo tēmu? Kāpēc tu dari tā?), jautājumi, kas gribot negribot ievirza domas uz taisnošanos? Vai varbūt uz strupu atbildi: Vienkārši tāpēc! Un saruna neturpinās.

• Cik bieži mēdzam uzdot jautājumus, kas virza uz tālāku sarunu?

Piemēram, vai uzdodam jautājumus, kas sākas ar vai? un kā? Teiksim, Kā tu izdomāji sestajai klasei šo tēmu tādā veidā mācīt? Vai vari pastāstīt, kur tu atradi šos interesantos un noderīgos materiālus? Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kādā veidā plāno darīt to vai šo savās stundās? Vai vari pastāstīt, kā tu to dari?

Kāpēc es runāju par jautājumiem? Bieži vien neprasme uzdot jautājumus noved pie tā, ka saruna neveidojas. Profesionālas sarunas nenotiek. Jautājumi tiek uzdoti tā, ka otrs tos uztver kā pratinošus, un atbilžu sniegšana kļūst par atšaudīšanos vai taisnošanos.

Daudzas skolas šajā pavasarī attālināto mācību laikā piedzīvo akreditāciju un stresu, skola un skolotāji īpaši gatavojas atklātajām stundām. Papildu stress, uztraukums – kā pārdzīvot šo vienu vai divas nedēļas akreditācijā? Šis stress pāriet uz skolēniem. Taču skolas ir izvēlējušās, piemēram, nevadīt visas stundas tiešsaistē, dažādās skolās tiešsaistes stundu un patstāvīgā darba stundu proporcija atšķiras. Taču akreditētāji prasa visas stundas tiešsaistē. Varbūt ir vērts veicināt sarunu ar akreditētājiem, sākot ar jautājumu Kā būtu, ja jūs veiktu akreditāciju, ievērojot mūsu pašreizējos mācīšanās noteikumus, kas tiešā veidā skar bērnus? Skolas vadība noteikti varētu argumentēt šādu savu piedāvājumu.

Uzdrošināties sarunāties par sev, savām darba un dzīves labizjūtas vajadzībām taču arī var sākt ar jautājumu. Akreditācijas komisijā taču ir cilvēki, kas ikdienā ir skolotāji vai direktora vietnieki kādā citā skolā, pedagoģijas profesionāļi. Vai mums šajā līmenī un šajās attiecībās izdodas veidot profesionālas sarunas, kurās nevis iebilstam vai aizstāvamies, bet gan pamatojam un atrodam labākos risinājumus sarunās, diskusijās? Vai tās ir bailes pastāvēt par savām vajadzībām, pamatot tās, kas turklāt pavisam tieši saistās ar bērniem?

Ja mēs gribam, lai bērni sarunājas, prot izteikt un pastāvēt par savām vajadzībām, argumentēt tās, ir svarīgi, ka bērni to piedzīvo vidē, kur to dara pieaugušie – jautā, diskutē, ierosina, argumentē, spēj sarunāties un vienoties. Tā bērni iepazīst, ko tas nozīmē, tas viņiem kalpo kā paraugs.

• Vēl kāds piemērs no dzīves, kur sarunas un vienošanās varētu vest pie laba risinājuma

Kādā skolā skolēni un vecāki stāsta, ka vienā mācību priekšmetā pilda mājasdarbus līdz vēlai naktij, jo apjoms ir tik liels, ka diena ir par īsu un nepietiek laika. Iespējams, kāds ar šo skolotāju runāja, iespējams, mēģināja vienoties, taču realitātē citi skolotāji šo situāciju pieņēma kā pašu par sevi saprotamu un katrs par sevi nolēma, ka uzdos mazāk, lai rēķinātos ar bērnu iespējām uzdevumus izpildīt, nevis kopīgi meklēja labāko risinājumu, lai kopīgi vienotos, kas kurā brīdī bērniem ir svarīgākais un vajadzīgākais.

Mēs pazīstam savus kolēģus, piešķiram viņiem sociālās lomas un iezīmes, ieņemam pozīcijas, par dažiem atzīstam “viņa/ viņš tāda/tāds vienkārši ir, un tur neko nevar mainīt”. Bet reizēm šis “viņš” pat neapzinās, kādu ietekmi izraisa, taču tikpat iespējams, ka “viņam” ir kāds pamatots iemesls, kāpēc šobrīd ir svarīgi uzdot tik daudz uzdevumu; bet cik drosmīgi atļaujamies būt, lai uzsāktu sarunu, paustu savu viedokli, kaut vai uzdotu svarīgu jautājumu, kas palīdzētu kopīgajā darbā? Nav runa par kritizēšanu, vainošanu vai ko tamlīdzīgu. Varbūt šādā gadījumā sarunu varētu iesākt šādi: Vai mēs varētu parunāt par to, kāpēc, jūsuprāt, šobrīd ir svarīgi uzdot jūsu priekšmetā tik daudz mājasdarbu? Vai mēs varētu kopīgi padomāt par to, kā bērniem atvieglot un saskaņot ar citiem skolotājiem uzdodamo mājasdarbu apjomu, lai skolēniem būtu iespējams tos izpildīt?

To visu sakot, es vēlējos rosināt uz pārdomām, kā mēs virzām savas profesionālās sarunas, lai nonāktu pie labākā izpildījuma, snieguma bērniem.

• Vēl viena iespēja profesionāli sarunāties, diskutēt, argumentēt ir saistīta ar stundu vērošanu

Vai un kā mēs pēc tam sarunājamies? Analizējam vēroto un dalāmies novērojumos, pieredzē, vēlamies uzzināt, saprast vairāk, dziļāk? Vai sarunājamies par metodēm, kādas izmanto kolēģis, un par to, kā veido komunikāciju ar skolēniem?

Ja mēs salīdzinām mācību stundu ar torti, tad tas, kurš ir atnācis vērot manu stundu (jeb nogaršot manis cepto torti), iespējams, man jautā: Kā tev pašai, Inga, šī torte garšoja? (Kā tev pašai šī stunda patika, ko tu par to saki?) Un tad es, iespējams, mēģinātu nolasīt jautātāja acīs, vai viņš ir gandarīts, vai skeptisks, kāda ir viņa attieksme, un atbildēt, reaģējot uz to. Taču profesionālā saruna sāktos brīdī, kad nevis viens būtu izjautātājs un otrs vienkārši atbildētājs, bet, piemēram, vērotājs jau iedotu kādu konkrētu ievirzi par redzēto un teiktu: “Jā, man torte garšoja, bet, zini, man zapte likās par skābu.” (Vai krēms par saldu). Un tad man kā tortes cepējai būtu iespēja iesaistīties sarunā un teikt, piemēram: “Jā, šoreiz es izvēlējos šādu ievārījumu, jo… , un parasti es lieku tādu, tad garšo mazliet citādi. Un kādu ievārījumu jūs izmantojat savās tortēs (stundās)? Ko jūs ieteiktu?”

Tālākā saruna jau varētu raisīties par to, kā esam nonākuši līdz tieši šādai kūkai, kāda mums te ir, un kā katrs varētu kaut ko paņemt savas kūkas receptei.

Raksts sākotnēji publicēts Skola2030 – https://www.skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/kadi-jautajumi-rosina-profesionalas-sarunas

Citi raksti un resursi par atbalstu un supervīzijām skolotājiem

• Pierakstīties ziņu lapai
• Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
• Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
• Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Pārdomas par atbalstu un uzticēšanos
• Grupas supervīzijas skolotājiem
• Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme

– Kā Jūs raksturotu pašreizējo profesionālās izaugsmes situāciju Latvijā gan no skolotāja, gan no sistēmas viedokļa?

Profesionālajai pilnveidei ir daudz dažādu piedāvājumu, bet skolām reizēm pietrūkst skaidras prioritātes. Dažkārt attieksme ir formāla: mums vajag tik un tik skolotāja profesionālās pilnveides stundu, piedāvājums ir, piedalāmies, apliecību iegūstam, bet tā īsti jau kursi nepatika...

Ir svarīgi domāt, kas profesionālajai pilnveide ir nozīmīgi – man kā skolotājam, kā skolai, kā vienas pašvaldības skolām? No Izglītības un zinātnes ministrijas puses ik pa laikam tiek piedāvāti prioritārie temati skolotāju profesionālajai pilnveidei atbilstoši tā brīža aktualitātēm rīcībpolitikā.

Tomēr kvalitatīvas, efektīvas profesionālās pilnveides pazīme ir iespējas izglītoties tuvāk praksei, skolai, tāpēc svarīgi ir izaudzināt vietējos tālākizglītotājus, konsultantus no skolotāju vidus. Ko un kāpēc vajag, kas tieši mums ir prioritāte? To vislabāk zina profesionāļi uz vietām. Labi, ka valsts ir sākusi domāt, ka jāattīsta šādi profesionālās pilnveides konsultanti. Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovācijas centram jau ir atbilstoša programma un divas grupas, kurās ar VISC finansiālu atbalstu mācās cilvēki no reģioniem.

– Kāpēc skolotājam ir svarīgi pašattīstīties?

No savas pieredzes varu teikt, ka pirmām kārtām jāmainās katra atsevišķa skolotāja uzskatiem par mācīšanos. Kamēr joprojām būs viedoklis “es, skolotājs, esmu tas, kurš māca, un skolēni ir tie, kas mācās, un jāmainās ir skolēniem”, tikmēr nekādi kursi, nekādi profesionālās pilnveides rīki nelīdzēs. Tas gan šķiet loģiski – ja cilvēkam viens no darba uzdevumiem ir radīt citiem interesi par mācīšanos, tad viņam pašam jāmācās. Paliekot nostādnē “es mācu, bet viņi mācās”, ir viegli nonākt līdz pozīcijai “es jau visu zinu”.

Ar pašattīstīšanos es saprotu ne tikai kolektīvus kursus. Es aizeju uz teātri, koncertu, lasu daiļliteratūru, attīstos kā cilvēks. Savā ziņā atgriežamies pie senatnes, kad skolotājs bija kāds, kas palīdzēja citiem ieraudzīt viņu ceļu, un tas ir arī mūsdienu skolotāja uzdevums. Tad pašattīstīšanās iegūst pavisam citu jēgu.

Jo esmu bagātāks kā personība, jo sekmīgāk varu palīdzēt citiem pašattīstīties un atklāt to, ka mācīšanās ir prieks, nevis pienākums, turklāt visu mūžu.

– Kādi ir efektīvākie skolotājam pieejamie profesionālās izaugsmes rīki?

Praksē balstīta profesionālā izaugsme ir visiedarbīgākā. Skolotāji skolā kopā pārrunā, meklē risinājumus ikdienas situācijām, kas ietver savstarpēju stundu vērošanu, kopīgu plānošanu, mentoru – pieredzējušu kolēģu, padomdevēju – piesaisti, aizvien lielāku lomu iegūst supervīzijas – profesionālo resursu apzināšana un izvērtēšana darba kvalitātes uzlabošanai. Tas viss palīdz daudz vairāk nekā kursi.

Skolotājam un vadībai jāsaprot skolas prioritātes, ko viņi grib sasniegt šogad, piecos gados. No skaidra mērķa apziņas izriet tas, ko vajag profesionālajai pilnveidei.

Skolai jāpieņem lēmumi, balstoties datos. Vajag vietējo izpēti – skolēnu, vecāku, skolotāju aptaujas, stundu vērošanas datus, lai skolas vadība varētu pieņemt kvalitatīvu lēmumu, ko skolotājiem vajag profesionālajai pilnveidei.

Svarīgas ir skolas vadības sarunas ar katru pedagogu par viņa mērķiem un vajadzībām. Daudzās skolās tādas jau reizi vai divas gadā notiek. Tad arī izveidojas kopaina. Es kā Ventspils Izglītības pārvaldes Metodiskā dienesta vadītāja varu viegli izlemt, kāda veida profesionālās pilnveides palīdzību pilsētas skolotājiem vajag, jo direktori atnāk ar konkrētu sarakstu. Tas savukārt izriet no viņu skolu vajadzībām.

– Ko skola un katrs skolotājs var darīt jau šodien?

Iedarbīgs un tūlīt izmantojams profesionālās izaugsmes rīks ir pašu pieredze. Par maz to lietojam! Ja paziņo, ka mēs esam uz nulles un būvējam visu no jauna, tas rada dažādu pretestību. Tendence neskatīties atpakaļ, nevērtēt paveikto un godīgi neatzīt to, ko nemākam un kur vajag palīdzību, nograuj arī nākotnē ejamo ceļu. Tie skolotāji un skolas, kas izvērtē un novērtē pieredzi, uz šī pamata būvē klāt nākamo pakāpienu. Ja reflektējam par ikdienā darīto, tad redzam gan to, ko jau labi darām, gan to, kas vēl jāuzlabo. Mēs visi lielā mērā dzīvojam un darbojamies savas pieredzes ietvaros.

Vienam no profesionālās pilnveides mērķiem ir jābūt mācīt cilvēkiem ieraudzīt citas iespējas, risinājumus. Otram – ierosināt, atbalstīt, sniegt atgriezenisko saiti, lai varētu iet uz priekšu. Daļa pedagogu lielu sava mūža tiesu ir dzīvojuši laikā, kad mēģināšanu un kļūdīšanos neatbalstīja. Izglītības jomā strādā daudz teicamnieka tipa cilvēku. Jaunā pieeja saka: mēģiniet, dariet, nebaidieties kļūdīties. Bet tam vajag iedrošinājumu! Jāpalīdz ieraudzīt skolotājam, ka viņš jau šodien klasē reizē ar saviem skolēniem aug.

Raksts publicēts Skola2030, raksta veidotājs Alnis Auziņš – https://skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/atklat-ka-macities-ir-prieks-nevis-pienakums

Citi raksti un resursi par abalstu skolotājiem

• Pierakstīties ziņu lapai
• Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
• Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
• Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
• Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)
• Supervīzijas skolotājiem (RSU grāmata "Supervīzija izglītības vidē")

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)

Fragments par pedagogu profesionālajām sarunām no "Piedzīvo sevi" sarunu otrās sezonas "Sarunas skolotāju istabā" kopīgā vakara ar klausītāju jautājumiem un komentāriem. Paldies par vērtīgo domu apmaiņu!

"Kādi ir principi/nosacījumi, kas jāievēro pedagogu profesionālajās sarunās? Kur likt, ko tālāk darīt ar skolotāju istabā izrunāto? Vajadzīgas gan organizētās profesionālās, gan neformālās sarunas."

Līdzās video jau pateiktajam, patiešām – sarunāšanās ir prasme, ko varam attīstīt, īpaši, ja esam motivēti to darīt.

• Vai šī ir profesionāla vai neformāla saruna?
  
• Kādas ir sarunubiedru darba atticības – un attiecīgi – gaidas vienam no otra (skaidri noteikumi, skaidras robežas)?
  
• Kāds ir sarunas mērķis, kādu rezultātu/nākamo soli vēlamies?
  

• Atpazīt emocijas, (paš)regulēt tās, un runāt ar citiem par tām; 
• Veidot savstarpēju uzticēšanās gaisotni un konfidencialitāti;
  
• Uzņemties atbildību par savu dalību sarunā – zināt, vai vēlos, lai mani tikai uzklausa, vai vēlos arī viedokli un padomu; izvēlies sarunai atbilstošu sarunu biedru, piem., lai vienkārši "norunātu nost" par darbu, citi kolēģi vai profesionāls atbalsts būs atbilstošāki sarunu biedri kā ģimenes locekļi, tāpat kā vadītājiem atbilstošāki būs kolēģi vadības komandā un ārēji – piemēram, profesionālās supervīzijās vai (vadītāju) grupās.

Ne visās skolās un kolektīvos ir iespējamas neformālas sarunas. Pēc pieredzes varu teikt – nedrošā vidē cilvēki nedalīsies ar personīgo, emocionālo. Bet skolā, kurā ir pedagogu sarunu un atbalsta kultūra, tas atspoguļosies arī skolēnos, "skola, kurā labi jūtas skolotājs, labi jutīsies skolēni un arī viņu vecāki".

Īstas sarunas ir ārkārīgi vērtīgas. Tajās mēs varam pietuvoties viens otram un kā saņemt, tā sniegt atbalstu. Pārstāt izlikties, ka esam visuvareni, bez kļūdām, nenogurstoši. Piedzīvot paļaušanos vienam uz otru un būt kopā kā viens vesels.Pilnā saruna ar visiem jautājumiem joprojām piejama Facebook: https://fb.watch/aV6a4-8LWP/ un YouTube:

Paldies visiem, kas piedalījās šajās sarunās un uzdeva tik vērtīgus jautājumus! Pēc jūsu sirsnīgā atbalsta šāda "Saruna ar Tevi" atkārtojās arī mūsu sarunu otrās sezonas noslēgumā, februāra beigās. Ierakstā pieejama šeit. ☀️

Citi raksti un resursi

• Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
  
• Grupas supervīzijas skolotājiem
  

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Pārdomas par atbalstu un uzticēšanos

Pārlasīju pirms gada augustā raksītās pārdomas par atbalstu un uzticēšanos. Liekas, ka šīs pārdomas kādam var noderēt arī šobrīd, uzsākot otro semestri skolā. Savā ziņā janvāris ir tāds “otrs septembris” – jauns sākums, kad atgriežamies skolā ar gaidām un cerībām, ka būs citādi, pārsvarā jau labāk, ka varēsim kaut ko uzlabot vai pielabot, pamainīt vai atteikties. Īsi sakot, būs iespēja kaut ko sākt no jauna vai vēlreiz. Un, lai sāktu vēlreiz, lai atzītu kļūdas, lai mainītu un uzlabotu – tam visam vajadzīga uzticēšanās sev, kolēģiem, procesam. Uzticēšanās kā darbība!

Augusta dzestrie rīti smaržo pēc āboliem un asterēm, bet – vispār pēc rudens! Un pēc skolas, vismaz tiem, kas ar skolu ir saistīti. Liekas, šis rudens un skola nāks ar… grūtām izvēlēm, lēmumiem, spiedienu, tāpēc jo īpaši svarīgi ir domāt par savstarpēju uzticēšanos un atbildību, kā arī par vajadzīgo atbalstu, lai katrs varam izpaust savu potenciālu.

Pavasarī iesēju zirņus, kuru stublāji augot līdz 2 m un kas spēj veidot daudz zirņu pākšu. Man izauga apmēram 40 cm un katrā dzinumā kādas četras pākstis, bet saldi zirņi. Curkurzirņi. Iedomājos, cik to būtu daudz, ja būtu izauguši solītie 2 metri!

Jāatzīst, ka nebiju tos laistījusi, nebiju pielikusi atbalstam neko – ne kārti, ne auklu, nekā, pie kā tiem augot pieturēties. Tad nu zirņa stublājs izauga, cik pats varēja šajā sausumā – bez iespējas pieturēties un izaugt tik garam un ražīgam, cik tajā zirņu graudā bija potenciāls.

Ko man šis atgādināja? Mūs pašus. Mūsu katra potenciālu un cik no tā mēs spējam izmantot.

Iespējams, ka arī mums atbalsts palīdzētu būt prasmīgākiem, drosmīgākiem, veiksmīgajiem. Patiesībā, no pieredzes zinot, – atbalsts noder ikvienam! Jautājums gan ir – brīdī, kad mums ir vajadzīgs atbalsts, vai kāds to pamana un piedāvā no malas vai mēs to pamanam paši? Vai mēs to meklējam, pieņemam vai turpinām “mocīties lepnā vientulībā”, vai iekrītam upurī un esam pārliecināti, ka “neviens nepalīdz un mani nesaprot”?

Vai mēs zinām paši, ko mums vajag – ūdens šalti, lai sapurinātos, vai ūdens glāzi, lai remdētu slāpes, vai varbūt kādu, pie kā pieturēties, vai vienkārši kādu, ar ko izrunāties?

Padoms, pieredzes stāsts, kopā domāšana, kopā darīšana, kāda grāmata vai varbūt nejauši internetā uzietas atziņas – jebkas var būt par atbalstu, lai atraisītu savu potenciālu. Katrs savu! Svarīgi – atpazīt vajadzību un prasīt atbalstu, prast atrast un pieņemt iespējas!

Un tas, kas mums visiem, domāju, ir un būs vajadzīgs, lai veiksmīgi darbotos, šajā rudenī atkal un jo īpaši – uzticēšanās! Rudenī, kad atkal būs jaunas situācijas, dažādas izvēles un lēmumi, katra atbildība un kopējās vienošanās, iespējams, ka tieši uzticēšanās var kļūt par atslēgu – skolā un tuvākajā tās kopienā. Uzticēties sev un saviem kolēģiem, skolēniem, viņu vecākiem, lai kopā ietu pārmaiņu ceļu un izmantotu to savu potenciālu, kas mums ir dots!

Spēja uzticēties, uzticība kā lojalitāte un ar to saistītā savstarpējā uzticēšanās, iespējams, ir vienīgā, visspēcīgākā un ietekmīgākā svira, kas vadītājiem un organizācijām pieejama, lai veiktu pārmaiņas. Organizācijās uzticība lielākoties tiek apskatīta tikai kā lietvārds, vērtība, taču uzticēties, darbības vārds, ir kompetence, un to var attīstīt.

Uzticieties saviem darbiniekiem, noticiet viņu spējām uzņemties atbildību! Balstoties uz situāciju, uzticieties vairāk, sniedziet darbiniekiem lielāku atbildību, lai viņi spētu attīstīties un pierādīt savas spējas.

Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos.

Uzticēšanās skolā:

• Skolotāji uzticas cits citam
• Skolā ir pieņemts pārrunāt sajūtas, bažas, uztraukumus
• Skolotāji ciena tos, kas vada skolas pārmaiņas
• Skolotāji ciena kolēģus, kas ir eksperti savā jomā
• Skolotāji saņem cieņu no citiem skolotājiem

Atbalsts

• Kāpēc man vajag/nevajag atbalstu?
• Kādu (vai es to zinu?)?
• Kā es atjaunoju savus resursus (vai es to zinu?) ?
• Vai es jautāju pēc atbalsta? Kam? Kad?

Kā?

• Prasīt padomu, dzirdēt citu pieredzi.
• Vienkārši uzklausīšana (citam citu).
• Kopā domāšana – raisa idejas, rosina dalīšanos pieredzē, mācīšanos no tās.
• Kopā darīšana (vieglāk sākt).

Liels atbalsta mehānisms ir tas, ka mēs esam vienkopus cilvēki ar līdzīgām vērtībām un mērķiem.

Raksts publicēts Skola2030 – https://www.skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/pardomas-par-atbalstu-un-uzticesanos-ritos-kas-smarzo-pec-rudens-un-skolas

Citi raksti un resursi

• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem 2012/2020
• Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
• Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
• Grupas supervīzijas skolotājiem
• Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Aicinu uz "Piedzīvo sevi" sarunu otro sezonu – "Sarunas skolotāju istabā"!

Sarunas skolotāju istabā ir tās, kuras parasti dzird tikai profesionāļi, kas ir vienā skolā, bet kuras patiesībā varētu būt noderīgas arī citiem – gan tiem, kas strādā citās skolās, gan citiem profesionāļiem un vecākiem, kā arī jaunajiem skolotājiem un tiem, kas gribētu, bet vēl šaubās par tādiem kļūt.

Tāpēc aicinu jūs uz “Piedzīvo sevi” sarunu vakaru otro sezonu – šoreiz dzīvās sarunās par to, kāpēc mums vēljoprojām patīk un ir svarīgi būt skolā, ar bērniem un mūsu kolēģiem. Par izaicinājumiem, iespējām un mūsu profesijas būtību.

Kā jau ierasts, sarunas būs dzīvas un īstas, tiešraidē un aicinot jūs visus iesaisīties komentējot un jautājot. Un šajā sarunu otrajā sezonā ieviesīsim arī divas vai trīs tikšanās tiešraidē, lai veltītu vairāk laika jūsu jautājumiem un komentāriem. Tos var iesniegt jau tagad, "Sarunas skolotāju istabā" sadaļā vai dodieties uz šo veidlapu.

Sākam 2022. gada 7. janvāra vakarā Piedzīvo sevi Facebook lapā un Piedzīvo sevi mājaslapā!

Pieraksties un saņem sarunas e-pastā

Pajautā sev – kā man klājas šajā laikā? Supervīzijas pedagogiem.

Mērķis daudzviet tika izvirzīts – konsultēt un izglītojoši atbalstīt pedagogus, sekmējot viņu profesionālās kompetences un profesionālās darbības paaugstināšanu, akcentējot attiecību veidošanu un profesionālo jautājumu formulēšanas, izzināšanas un problēmu risināšanas jautājumus.

Satiku 590 pedagogus dažadās skolās, pirmsskolās, sporta un mākslas skolās un, kaut tā vienmēr bija gan pirmā tikšanās grupai kopā, gan pirmā pieredze šādam profesionālās izaugsmes formātam un pirmā satikšanās ar mani kā supervizori, tomēr arī šīs pirmās pieredzes ienesa savus secinājumus un atziņas.

Daudziem no pedagogiem, kurus sastapu supervīzijās, šī bija pirmā pieredze vai pat pirmo reiz dzirdēts “nosaukums”, pa vidu – kādam slikta iepriekšējā pieredze, vairākiem arī pozitīva no iepriekšējām supervīzijām. Līdz ar to gaidas bija ļoti dažādas.

No “runāsim par vīzijām nākotnei” vai “būs kaut kas super” vai “paklausīšos, kas tas tāds ir”, “biju dzirdējusi, gribu redzēt, vai man tas der”, “neko nesagaidu, vadība teica, ka jānāk”, līdz “man ir situācija, kurai gribu rast risinājumu”, “mums ir jautājumi, kurus gribam pārrunāt”, “gribu kolēģu pieredzi dzirdēt”, “satikties un parunāties, kā man un mums šajā laikā klājas”.Strādājām ar izglītojošo supervīziju pieeju – kopīgi vērsām uzmanību refleksijas, sadarbības, komunikācijas lomai, savas pieredzes izvērtēšanai un iespējai mācīties no pieredzes. Sarunu tēmas izvērsās par resursiem un ikdienas rutīnām nenoteiktības laikā, ar vingrinājumiem pozitīvā pamanīšanai ikdienas darbā, par gandarījumu un prieku, kā to pamanīt, par to, ko katrs varam ietekmēt un kam velti šķiežam enerģiju, par robežām un laiku, par uzklausīšanas un atbalsta nozīmi.

Un visam līdz – kā pievērst uzmanību sev un būt laipnam pret sevi, jo īpaši stresa un nenoteiktības apstākļos. Kā atbalstīt sevi, lai atbalstītu citus? Kas katram mums vajadzīgs šajā laikā? Kā cienīt pašam savu laiku, robežas un kā ievērot citu robežas un laiku? Kad un vai par to esam aizdomājušies, dažkārt pat, vai esam sev atļāvuši domāt par to, ko man vajag? Kā būt tagad un turpināt būt savā profesijā ilgtermiņā?

...kā pievērst uzmanību sev un būt laipnam pret sevi, jo īpaši stresa un nenoteiktības apstākļos?Lielākoties es sastapu nogurušus un pārstrādājušos, bet vēl aizvien pozitīvus pedagogus, gatavus meklēt risinājumus un elastīgi reaģēt dažādās neparedzētās situācijās. Veidojoties uzticēšanās gaisotnei, atklātām un personiskām sarunām, kādam radās idejas turpināt saziņu ikdienā, kādam ierosmes veidot kovīzijas grupas, citiem – jautāt pēc regulārām supervīzijām savas skolas adminsitrācijai.

Atskatoties uz šo pusgadu arī es rosinātu rast iespēju regulārām pedagogu supervīzijām vai cita veida refleksijas sarunām mazās grupās vai veidot pieredzes apmaiņas grupas ar mērķi vērst uzmanību resursiem, emocijām, stresiem, problēmrisinājumiem, tā pilnveidojot pedagogu refleksijas prasmi un stiprinot pārliecību par pašu spējām un iespējām!

---

... bet kas tās supervīzijas ir? Šeit mans skaidrojums, ko piedāvāju pedagogiem grupās.

Kas ir Supervīzijas?

Supervīzijas ir viena no pieaugušo mācīšanās un refleksijas formām, iespēja ieraudzīt sevi dažādās darba situācijās, apstāties un apzināties, kur esam, kas notiek, pirms pieņemt lēmumus, rīkoties un doties tālāk. Supervīziju mērķis – reflektēt par savu pieredzi, situācijām, komunikciju, attiecībām, emocijām darba vidē un mācīties no tā, lai uzlabotu turpmāko profesionālo darbību. Supervīziju grupu saturs parasti tiek balstīts konkrēto dalībnieku vajadzībās. Tiek piedāvāts virzīts, konfidenciāls, refleksijas un sarunu process, ar papildus informāciju/ zināšanām, ja tas nepieciešams.

Dažas atziņas un vienlaikus idejas ieguvumiem no skolotāju supervīzijām

“aizdomājos, cik svarīgi ir runāt, sarunāties un dalīties ar kolēģiem, kuri saprot un dara līdzīgu darbu!"

“man bija svarīgi dzirdēt kolēģus un iedrošināties pašai dalīties ar savu pieredzi”

“pamanīju, cik mēs esam dažādi un cik dažādi redzam notiekošo, kaut esam vienā skolā, labāk tagad saprotu sistuācijas, kas bijušas"

“patika, ka esam kopā no dažadām pirmsskolām, varēju uzzināt, kā citur notiek darbs un jaunas idejas ieguvu”

“sadzirdēju kā es parasti domāju-nekas, ka man grūti, ka tik citiem viss labi-, cik tas ir iztukšojis mani”

“cik svarīgi ir ikdienas skrējienā atrast laiku apstāties un pievēsrt uzmanību sev, ko man vajag, kā es pati jūtos, ne tikai visu laiku- par citiem domāt”

Jauna supervīziju grupa 2022. gadā

Grupas supervīzijas no 2022. gada februāra līdz decembrim, kopā 10 tikšanās, reizi mēnesī trešdienas pēcpusdienā, grupā 8–10 dalībnieki. Ja vēlaties piedalīties vai pieteikt savu grupu – lasiet vairāk un piesakieties šeit!

Citi raksti un resursi par supervīzijām skolotājiem

• Supervīzijas skolotājiem (RSU grāmata "Supervīzija izglītības vidē")
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem 2012/2020
  
• Grupas supervīzijas skolotājiem
  
• Skolotāju supervīziju grupa (2022. gada februāris – decembris)

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Pieaugušie, kas mācās. Kā mācās pieaugušie? – Video un Saruna

Atskatoties šajā profesionalaja gadā, līdzās tam, ka esmu vadījusi mācības un seminārus par pieaugušo mācīšanos dažādu jomu profesionāļiem, treneriem un tālākizglītotājiem, esmu piedalījusies arī divās sarunās par šo pašu tēmu. Gan vienā, gan otrā sarunā dalos pieredzē pārbaudītās un manā pārliecībā balstītās atziņās, kas iespējams var noderēt citiem arī.

Arī nākamajā gadā turpināšu ar pieaugušo mācīšanu, gatavoju seminārus par to, ko mēs katrs saprotam ar mācīšanos, kāpēc un kad mēs mācāmies vai arī nemācāmies, vai pieredzei ir nozīme – atbalstoša vai traucējoša, un kā būt ar strappaudžu mācīšanos? Labprāt iekļaušu arī Tavus jautājumus par pieaugušo mācīšanos! Ja interesē, droši pieraksties manā ziņu lapā un došu Tev ziņu par datumiem un laikiem.

LNB Virtuālā trešdiena: Mācīšanās prasme

Sarunas jautājumi:

• 00:23 Vai ir iespējams vispārīgi raksturot to, kā pieaugušie mācās?
• 07:08 Kā veiksmīgi sadarboties viena kolektīva jaunajiem un pieredzes bagātajiem darbiniekiem?
• 11:31 Cik lielā mērā par savu profesionālo pilnveidi atbild pats darbinieks un cik lielā mērā līdzatbildīgs ir darba devējs?
• 14:05 Vai pieaugušo mācīšanās veiksmes atslēga varētu būt mentorings?
• 15:07 Kāda ir jēga mācīties pieaugušajiem, kuras mācības būs vērtīgas, vai mācīšanās mācīšanās pēc arī kaut ko dod?
• 18:53 Kā pieaugušajiem atrast motivāciju un iedvesmu mācīties?
• 21:43 Vai ir kādas tendences, kā mēs varētu mācīties nākotnē, vai šis mācīšanās process laika gaitā mainās un uz ko tas varētu virzīties nākotnē?

RAIDIERAKSTS HR Podcast: Vai pieaugušie var apgūt prasmi mācīties un kā to izdarīt?

#47 Vai pieaugušie var apgūt mācīties prasmi un kā to izdarīt? Saruna ar Zani Oliņu un Ingu Pāvulu

"Jau vairākus gadus tādi lielie pētījumi kā Deloitte, Pasaules ekonomiskas forums, McKinsey runā par to, ka digitalizējot procesus liela daļa aptuveni 50%  cilvēku zaudēs savus līdzšinējos darbus, ja vien nesāks sevi izglītot jomās, virzienos, kas būs pieprasītas darba tirgū nākotnē. Izglītot sevi, nozīmē mācīties, prast mācīties. Esošā situācija un pieredze liecina, ka cilvēkiem sagādā grūtības gan nosaukt savas prasmes, gan izvēlēties noteiktas mācību aktivitātes, lai sevi pilnveidotu un sagatavotu nākošajam darba dzīves solim. Kāpēc šādas grūtības pastāv? Vai tas ir attieksmes un motivācijas jautājums? Vai tas ir laika trūkums, jeb nekvalitatīvu mācību piedāvājums, jeb tā ir nezināšana kā mācīties un kam tas noderēs? Par mācīšanās prasmi, par izglītību un to kurš atbildīgs mācīšanās prasmes attīstības ceļā?"

Uz tikšanos un piedzīvošanu 2022. gadā!

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Kāda ir skolas vadītāja loma? Saruna ar Helviju Valci un pārdomas par pārmaiņām skolā

Dalos ar savām pārdomām par pārmaiņām izglītībā pēc sarunas ar Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ilggadējo direktoru Helviju Valci, kā arī pašu klausāmsarunu Skola2030 "Starpbrīdī". Tajā pārrunājām, kāda ir skolas vadītāja loma, kāda ir Helvija pieredze, esot skolas vadītāja lomā jau gandrīz 30 gadus, kādas pārmaiņas ir piedzīvojusi viņa vadītā skola un kā virzīt pārmaiņas.

Ieskats sarunas pieturpunktos

• 02:42 Mazliet par Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas vēsturi un to, kā mainās skola, mainoties nosaukumiem
• 07:15 Cik daudz direktors var ietekmēt to, kas notiek skolā? Kā tas ir kļūt par direktoru 30 gadu vecumā?
• 17:30 Pārmaiņas izglītībā - kāda ir skolas vadītāja pieredze?
• 27:40 Kādi ir skolas vadītāja pienākumi?
• 39:35 Par pārmaiņām vidusskolā
• 48:03 "Atslēgas", ar ko skolas vadītājs vada skolu

Skaidrojumi

• Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas Spekkes lasījumi, kurus sarunā piemin Helvijs: https://www.lvg.lv/top/jnijs-spekke-imnzija/373  
• Kritiskās domāšanas (KD) attīstīšanas pieeja Latvijā tiek īstenota no 1998. gada. Tās aizsākums ir Sorosa fonda - Latvija projekts ”Lasīšana un rakstīšana kritiskās domāšanas attīstīšanai”, tālāk šo pieeju mērķtiecīgi īsteno Izglītības attīstības centrs (IAC) ilgtermiņa izglītības projektos un profesionālās pilnveides programmās: http://arhive.iac.edu.lv/istenotie-projekti/kritiska-domasana-daudzveidibas-veicinasanai/
• 2008. gadā IAC īstenoja projektu „Pētījums par kritiskās domāšanas (KD) pieejas izmantošanu izglītības sistēmā - ietekme un efektivitāte Latvijā”: http://www.iac.edu.lv/assets/Publications/Kritiska-domasana-web.pdf
• "Dzeltenā grāmatiņa" – Valsts pamatizglītības standarts, pieņemts 1998. gadā, Izglītības profesionāļu vidū tā tika saukts: https://profizgl.lu.lv/pluginfile.php/32782/mod_resource/content/0/Pamatizgl.standarts_1998.pdf

Sarunas ievadam

Domājot par sarunu ar skolas vadītaju, viens no maniem mērķiem bija aktualizēt un iekustināt pārdomas par to, ka pārmaiņas izglītībā ir pastāvīgs process Latvijā jau no 90tajiem gadiem! Šī brīža attieksmes pret pārmaiņām nav nekas unikāls un liela daļa to, kas šobrīd saskaras ar pārmaiņām izglītībā, ir skolotaji un vecāki, kas paši kā skolēni ir piedzīvojuši pārmaiņas, tikai visticamāk neko par to neko nezināja, vienkārši gāja skolā un mācījās.

Saruna ir ar tādu vēsturisko atmiņu noskaņu – par to, kā mainās skola, mainās direktors, mainās vide un konteksts, bet nemainīgi paliek cieņpilnas attiecības un cilvēciskums!

Pēc sarunas Helvijs atsūtīja ziņu:

“Man nupat saslēdzās vēl viena lieta – starp tiem 5-6 gadu pārmaiņu cikliem pavisam noteikti ir arī atsevišķs un ļoti nozīmīgs pārmaiņu cikls, kas bija renovācijas process ģimnāzijā un kas sasaucas ar Tavu jautājumu par pārmaiņām no 90to gadu beigām ar “dzelteno grāmatiņu” un kritisko domāšanu līdz pat Skola2030. Renovācija notika sinerģiskā procesā, samērojot vairāk nekā gadsimtu senas skolas iespējas saglabāt savas pārbaudītās vērtības mūsdienu funkcionālajā, tehnoloģiskajā un materiālajā kontekstā. Un līdzīgi jau ir ar to tiltu no “dzeltenās grāmatiņas” uz Skola2030 – mūsdienu izglītības idejas ir ieviesušas izmaiņas kopējā izglītības konceptā un to IR IESPĒJAMS izdarīt tādā veidā, ka tagadne un pagātne savstarpēji nepretojas viena otrai."

No "dzeltenās grāmatiņas" uz Skola2030. Pārdomas par pārmaiņām

Šīs pārdomas rosināja Helvija atziņa, ka “līdzīgi jau ir ar to tiltu no “dzeltenās grāmatiņas” uz Skola2030 - mūsdienu izglītības idejas ir ieviesušas izmaiņas kopējā izglītības konceptā un to IR IESPĒJAMS izdarīt tādā veidā, ka tagadne un pagātne savstarpēji nepretojas viena otrai”.

Tā bija tiem laikiem pilnīgi jauna pieeja un skatījums uz izglītību, uz mācīšanu un mācīšanos. Varētu teikt – tāds kā manifests jaunai izglītībai un kurp mēs dodamies! Skolotāji lasīja un saprata, kas tiek sagaidīts no mācību procesa, toreiz likās, ka liela daļa esam gaidījuši ko tādu savās skolās ieviešam.
 
Daudz kas tika ieviests, vismaz lokāli skolā vai individuāli kādu skolotāju darbā, bet ļoti daudz kas – nē un arī sistēmiski, diemžēl, nē. Piemēram, bezatzīmju (aprakstošais vērtējums) sākumskolā, kad nu beidzot skolas un skolotāji bija “samierinājušies” ar šo jaunievedumu un vecāki pieņēmuši, nāca ministrs, kas bija saviem personiskajiem bērniem apsolījis, ka viena lieta, ko izdarīs – atcels bezatzīmju sistēmu un… atcēla!

Šajā laikā ir izaugsi vesela paaudze, kas beigusi skolu, bet cik no šīs pieejas viņi pieredzējuši savā mācīšanās pieredzē un kā tas ietekmē viņu gaidas no savu bērnu skolotājiem? Iespējams, tas bija par agru gan daļai izglītības profesionāļu, gan sabiedrībai, varbūt vispār par agru tam laikam? Varbūt un droši vien bija vairāk vajadzīga sistemātiska ieviešana, skaidrošana, pamatošana un ieguvumu atspoguļošana, sarunas un pieredzes, atbalsts un iespēja kļūdīties, lai darītu atkal un labāk!

Ļoti daudz kas no tā ir tikpat aktuāls un ieviešams šobrīd Skola 2030 kontekstā. Un jautājums tas pats un iebildes līdzīgas – vai nav par agru, par ātru, kāpēc vispār vajag un vai atkal nepaliks lokāli un individuāli?

Kā skaidrot un runāt par pieredzi un vēsturi kontekstam ar tagadni un nākotni, jo cilvēki un paaudzes mainās, citādi mums vienmēr būs par agru, par ātru un kāpēc vajag? 

Ieskatam un padomāšanai, daži fragmenti un citāti no "Dzeltenās grāmatiņas"... vairāk lasiet paši!

Parādās pirmo reizi – mācību jomas (Valoda, Es un sabiedrība,Tehnoloģiju un zinātņu pamati, Māksla), izglītošanās aspekti, kas atbild uz jautājumu KĀ? – rīkoties, darīt, domāt, attiekties (analītiskis kritiskais, pašizpausmes radošais, socilālais-sadarbības, saziņas, matemātiskais,mācīšanās un praktiskās darbības, vērtējošais-morāli ētiskais).

Pamatizglītības vispārīgie didaktiskie principi. (8.lpp)

• Veiksmīgam mācību procesam ir nozīmīga skolas vide un labvēlīga gaisotne stundās (mācību vide);
• Mācīšanās nozīmē ne tikai zināšanu un prasmju apguvi, bet arī vērtībizglītību (mācību darba un audzināšanas vienotība);
• Mācīšanās ir individuāli atšķirīgs process (individuālā pieeja);
• Skolēni mācās labāk un ar lielāku interesi, ja patstavīgi meklē saikni starp nezināmo un jau zināmo, uzdod jautājumus un patstāvīgi rod atbildes uz tiem (problēmpieeja);
• Skolotāji izvirza augstas prasības atbilstoši katra skolēna spējām (attīstība, izaugsme);
• Skolēni mācās labāk, ja mācību procesa pamatā ir skolēnu praktiskās dzīves pieredze (mācīšanās, kas balstīta uz praksi);
• Veicināma uz skolēnu prakstisko ikdienas dzīves pieredzi balstīta integrētā mācīšanās (integrētā pieeja);
• Skolēnu sasniegumu vērtēšanā jāizmanto dažādas metodes, arī skolēna pašvērtējumu. Skolēniem un viņu vecākiem jābūt skaidram priekšštatam par paveikto un iespējām paaugstinātsavi snieguma līmeni (vērtēšanās nepartrauktība un daudzveidība).

Atsaucei – Valsts pamatizglītības standarts (1998), https://profizgl.lu.lv/pluginfile.php/32782/mod_resource/content/0/Pamatizgl.standarts_1998.pdf

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Skolotājiem jābūt dažādiem – Saruna Skola2030 "Starpbrīdī"

Kad man piedāvāja parunāties par skolotājiem un harizmu, man pirmā reakcija bija, ka kaut kas īsti tā nav un tādā aspektā nekad nebiju domājusi par skolotajiem. Bet piekritu sarunāties, jo sarunās bieži vien rodas jaunas idejas, domas un risinājumi!

Šajā sarunā galvenā ziņa un secinājums man bija, ka skolā vajadzīgi dažādi cilvēki, vecumi, dzimumi, ekstravertie un introvertie. Tieši tik dažādi, kādi mēs esam dzīvē ārpus skolas.

Klausieties, gan arī jūs sadzirdēsiet sev kaut ko noderīgu!

“Desmitajā klausāmsarunā Skola2030 vecākā eksperte, Ogres 1. vidusskolas skolotāja Ilze Mazpane sarunājas ar Mežciema pamatskolas direktori Andu Priedīti un Skola2030 vecāko eksperti, izglītības konsultanti Ingu Pāvulu. Šajā sarunā pārrunājām to, kādi ir populārākie mīti par harismu, vai introverts cilvēks var būt labs skolotājs, kas īsti mūsdienās ir labs skolotājs un vēl citas svarīgas nianses par un ap harismu.”

Sarunas pieturpunkti

• 02:20 Vai skolotājam ir jābūt harismātiskam?
• 06:10 Kādi ir populārākie mīti par harismu?
• 11:40 Vai var būt labs introverts skolotājs?
• 17:22 Vai skolotājam ir svarīgi būt uzmanības centrā mācību stundas laikā?
• 22:18 Kas mūsdienās ir labs skolotājs?
• 37:14 Kā skolotājam būt autentiskam? Vai tas ir iespējams?
• 46:10 Kā caur auteniskumu parādās dažādi harismas veidi?

Saruna pieejama arī Podbean,  Apple Podcasts un Google Podcasts

"PIEDZĪVO SEVI: TĀLSKATIS" FESTIVĀLĀ LAMPA AR SARUNU "VAI IR DZĪVE PĒC 50?"

Kā tas ir – skatīties savas dzīves Tālskatī? Ko es tur redzu vai gribētu redzēt? Kur es meklēju atbildes par to, kā varētu būt pēc 10 vai 15 gadiem?

Tie, kas pavasarī klausījās manas "Piedzīvo sevi" sarunas "Tālskatis", jau atpazīst šos jautājumus, par kuriem sarunājos ar dažādiem cilvēkiem. Klausītāju iesaistīšanās, komentāri, e-pasti un sarunas pēc tam parādīja, ka  ši tēma ir aktuāla un pat vairāk interesē 30+ un 40+ paaudzi. Tad nu uzdrošinājos piedāvāt šo tēmu sarunu festivālā LAMPA.

Aicinu uz kopādomāšanu sestdien, 21. augustā, 20:00-21:00 – klātienē Cēsis, PIls laukumā uz "Uzzibsnī" skatuves vai virtuāli Piedzīvo sevi Facebook lapā un mājaslapā šeit, vai YouTube. Lai piedalītos sarunā tiešraidē – atveriet slido.com aplikāciju un pievienojieties #dzivepec50 kanālam vai klikšķiniet šeit. Saruna tiks tulkota arī zīmju valodā, paldies Latvijas Nedzirdīgo savienībai.

Domāsim un meklēsim atbildes nākotnes scenārijiem un iespējām dzīvei esošajai un arī topošajai 50+ paaudzei. Uz skatuves es būšu viena, bet patiesībā – uz skatuves mēs būsim visi, kopā, lai sarunātos!

Skaties LAMPA mājaslapā – https://festivalslampa.lv/lv/programma/pasakumi/1682

SKATIES TIEŠRAIDĒ

Cilvēkiem, kas vada cilvēkus. Pieredzes grupa vadītājiem (2022)

Atlaist kontroli, ļauties lēnākam plūdumam, darboties praktiskās radošās nodarbībās, izmantot laiku pieredzes sarunām, refleksijai un vienkārši būšanai ar sevi.

Pēc "Piedzīvo sevi" vasaras nometnēm, grupu supervīzijām un šī gada pirmās skolotāju supervīziju grupas, atsaucos tiem, kas jautāja – no 2022. gada februāra līdz jūnijam izziņoju pirmo Pieredzes grupu vadītājiem – cilvēkiem, kas savā profesionālajā ikdienā vada cilvēkus.

Šī būs iespēja pilnveidot savas kā vadītāja cilvēku vadīšanas kompetences, bet šoreiz citā veidā – piedzīvojot pašam sevi caur dažadām nodarbībām, kopā  ar citiem, kurus nav jāvada, bet kuri var palīdzēt piedzīvot sevi. Droša telpa un laiks, kurā piedzīvot, pamanīt, atcerēties tās savas  īpašības, kuras esmu aizmirsis un kuras noderētu ikdienā cilvēku vadīšanā – vai varbūt tās, kas traucē vadīt, bet ikdienā tās nepamanu!

10 cilvēki, kuri vada cilvēkus. Nemainīgs grupas sastāvs. Konfidencialitāte. Atvērtība. Uzticēšanās. Sākam 2022. gada februārī. Tiekamies!

LASĪT VAIRĀK & PIETEIKTIES

"Piedzīvo sevi" Vasaras nometnes noslēgušās – lai dzīvo "Piedzīvo sevi" rudens nogales!

Tik piepildītas, bet reizē nesteidzīgas dienas nometnē lieliskā kompānijā, burvīgā vietā. Ieklausīties sevī un citos, iesmaržot, izjust un sadzirdēt, izgaršot un sapņot.. Ļauties vieglumam! Būt kopā “Piedzīvo sevi 50+” Paldies, Inga. Uz tikšanos!Izjust satikšanās prieku, iepazīties no jauna, ļauties spontānām idejām, noticēt radošajam gēnam sevī [..] būt dabā un pazust savā Nekurienē, aizmirst par darbu un nerunāt par TO (par ko visi tik nepārtraukti cepas ik dienu), kopīgi izjust lasīšanas prieku [..] Uh! Un tas viss nepilnās četrās dienās nometnē Piedzīvo sevi 50+ ārpus laika un ikdienas (pavisam nelielā kompānijā, kas omulīgi iekārtojas pie viena galda un nojauc visus stereotipus par nometnēm)! Un atvadīties ar lielisku sajūtu, ka turpinājums sekos… Paldies, Inga!Viens vienīgs sajūtu virpulis. Trīs dienas fantastiskā Ingas Pāvulas organizētā pieaugušo nometnē, trīs dienas, lai izdzīvotu sevi nometnē “Piedzīvo sevi! 50+”. Smiešanās līdz asarām, emocijas līdz asarām, sarunas un dziesmas, filozofēšana un aizraujošas darbnīcas, iedvesmas stāsti un kopīga grāmatu lasīšana, koncerti un ekskursijas, peldes un pārsteidzošas izstādes, prieks un vēlreiz prieks, gardas maltītes, iedvesma un enerģija līdz debesīm un vēl.Kuldīga. Piedzīvo sevi. Mazpilsētas šarms mani apbūris pilnībā.

Paldies tiem, kas bija jau otro gadu un paldies tiem, kas pirmoreiz! Paldies tiem, kas teica – šī būs tradīcija, jūlijā pie Ingas uz "Piedzīvo sevi". Es gaidīšu!

– Inga

PIETEIKTIES NĀKAMAJĀM NOMETNĒM!

Aicinu uz "Piedzīvo sevi: Tālskatis" sarunām par jēgpilnu dzīvi pēc 50

Pirms gada es sāku publiskot savas piezīmes un pierakstus par “Dzīvi pēc... (40)” – par to, ko jau esmu piedzīvojusi, par ko varu runāt no savas pieredzes un par ko būtu gribējusi dzirdēt pati tajā “Dzīvē pirms…”. Un tagad gribu parunāties par Dzīvi pēc 15-20 gadiem, par nezināmo. 

Un, pirms kāds tālāk vai tuvāk pazīstamais vai kolēģis vēlēsies teikt "nu, Pāvula, ko Tu par to vecumu runā…” :), mana atbilde ir –

mēs, iespējams, esam pirmā  paaudze, kurai jāpiedzīvo un arī jārada cits novecošanas modelis pasaulē, kur no vienas puses – mūsu vecāku padomju laiku vecuma pieredze un otras – mūsdienu jaunības kults un pastiprināta uzmanība uz automatizāciju un ikdienu "mākonī". Vai esam gatavi dzīvot jaunajā pasaulē ar veciem priekšstatiem? Dzīves kvalitātei un mūža ilgumam uzlabojoties, ir jārunā par mūsu labbūtību un labklājību nākotnē, iespējams, laužot pašu un sabiedrības stereotipus vai atklājot, cik tad maz domājam paši par savu nākotni.

Vai esam gatavi nepazust sev un sabiedrībai, kuras vērtīgi un vajadzīgi locekļi un vēstures liecinieki mēs esam? Noticēt sev, savai pieredzei un vērtībai gan tagad, gan pēc 5, 10, 20 gadiem? Turpināt mācīties, dzīvot, piedzīvot!

Aicinu Tevi pievienoties piektdienas vakara sarunās ar cilvēkiem – domātājiem, darītājiem, pētītājiem, vienaudžiem un ne tikai – no 7. maija līdz 11. jūnijam ar kopīgu noslēguma vakaru 18. jūnijā (vai ilgāk/vēlāk, ja vēlēsieties!).

Lai klausītos un iesaistītos ar līdzdomāšanu un jautāšanu, pieraksties ziņu lapā pieraksties Ziņu lapā, lai vari saņemt atgādinājumu un sarunas ierakstu. Tiešraide notiks "Piedzīvo sevi" mājaslapā un "Piedzīvo sevi" Facebook lapā.

Un ko Tu redzi savā Dzīves Tālskatī? :)

Tiekamies jau 7.maijā!

Kā būt tuvu, esot tālumā. Par savstarpējām attiecībām un komunikāciju, tiekoties tiešsaistē

Jau gadu esam attālināti un ik pa laikam izskan  bažas par kontakta un attiecību veidošanu un uzturēšanu mācīšanās un mācīšanās procesā. Uzrakstīju savas pārdomas un dalījos ar praktiskiem, attālinātās dzīves laikā sadzirdētiem un izmēģinātiem piemēriem un idejām labākai komunikācijai tiešsaistē.

Oriģināli publicēts no Skola2030 "Domāt. Darīt. Zināt" NR.16/2021. Lejupielādēt šeit.

Lejupielādēt rakstu un praktisko ideju lapu

Ik pa laikam aizdomājos, kā tas būs, kad šis savādais laiks beigsies. Vai mēs pratīsim sarunāties tāpat vien, par sevi, par dzīvi, bez 40 minūšu ierobežojuma vai tradicionālā kopsavilkuma tikšanās beigās “…tātad… un termiņš ir…”? Bez ierobežotā laika mērķtiecīgas virzības uz rezultātu. Kad mērķis un rezultāts IR pati parunāšanās un kopā būšana, ko mēs radām paši – šeit, šajā brīdī, ar to, kas mums ir. Dalos pārdomās bez pretenzijām uz zinātniski pārbaudītām patiesībām, bet ar praktiskiem, attālinātās dzīves laikā sadzirdētiem un noderīgiem piemēriem, idejām, ieradumiem – par vienkāršu sarunāšanos, attālināti.

Lasīt tālāk »

Mācību procesa pilnveides atbalsts. Praktiski rīki. Skola2030 metodiskais materiāls.

Pārmaiņas izglītībā ir kas tāds, par ko daudz runāts un rakstīts. Kāpēc tās vajadzīgas un kāpēc tik grūti tās pieņemt, ko darīt vai nedarīt, lai tās ieviestu un iedzīvinātu skolā? Pēc pieredzes daudzos un dažādos tālākizglītības kursos, ko esmu vadījusi, zinu, ka tieši pieredze un piemēri ir tas, kas visvairāk iedrošina un ir nepieciešams. Tādēļ ar prieku dalos – kopā kolēģēm Projektā Skola2030 esam radījušas metodiskos ieteikumus – praktiskus, pieredzē izmantotus rīkus tiem, kas ir vai gribētu būt pārmaiņu vadītāji skolā.

Materiāls “Mācību procesa pilnveides atbalsts. Metodiskie ieteikumi pārmaiņu vadītājiem un īstenotājiem skolā.” lejupielādei pieejams: https://mape.skola2030.lv/resources/5949

Pirms katra rīka pieejama instrukcija, kā un kādiem mērķiem konkrēto rīku izmantot. Metodisko ieteikumu lasītāji, ņemot vērā katra mērķi un vajadzības, tos var iepazīt dažādos veidos:

Metodiskie ieteikumi strukturēti piecās nodaļās:

Lasīt tālāk »

Supervīzija kā ceļš. Supervīzijas skolotājiem.

Lasīt tālāk »

Ko darīt, kad rokas nolaižas un neko vairs negribas…

Mācību gada sākumā ar podkāsta “Piedzīvot skolu, lappuses un dzīvi” veidotāju un autori Aiju Bremšmiti sarunājāmies par skolotāja profesiju, par atbalsta nepieciešamību, par skolotāja personību, drošības sajūtu skolā, pašapziņu, sadarbību un vēl daudz ko citu. Paldies Aijai par sarunu un iespēju pašai paskatīties uz savu vēsturi izglītībā – iespējams, pirmo reizi tā. Sarunā Aija man jautāja kādas idejas, ierosinājumus, ko darīt, kad “rokas nolaižas”.

Foto: Kate Elpo

Septembrī, kad šī saruna tika ierakstīta, mēs vēl nedomājām, nezinājām, ka gads izvērtīsies par attalinātas mācīšanās gadu. Ar pandēmisko nogurumu, visa veida stresiem lieliem un maziem, bažām, vai visu iemācīsim un iemācīsimies, un, iespējams, atvieglojumu vai apgrūtinājumu (kā nu kurā skolā), ka jāskatās kontekstā un lēmumi jāpieņem pašiem “uz vietas” – ko, cik daudz, kad un kā mēs mācāmies! 

Tagad, savā ziņā, mēs atkal esam sākumā – otra pusgada sākumā, ar nu jau lielāku skaidrību par to, kā šis gads beigsies un kā šajā laikā mācīt un mācīties, bet izaicinājumu pietiek tik un tā –  sajūta, ka “rokas nolaižas un neko vairs negribu/nevaru” taču šad un tad ir mums katram! 

Te mani trīs piedāvājumi, pieredzē un praksē pārbaudīti – ko domāt, darīt, kad rokas nolaižas?

1. PADOMĀT – KĀPĒC?

Ik pa laikam sev pajautāt, kāpēc man ir svarīgi būt skolotājam, direktoram utml., kāpēc man ir svarīgi darīt to, ko es daru? Ar šīm atbildēm ir vieglāk dzīvot stresa un citās grūtās situācijās.

Lasīt tālāk »

Un kā būtu ar "labi" vai pat "labāk"? Supervīzijas skolotājiem (un ne tikai)

Ik pa laikam, saskaroties ar rezervētu attieksmi pret supervīzijām, atceros, ka tas tomēr vēljoprojām ir kas jauns. Tā nereti sarunā par dažādām situācijām, problēmām, rūpēm, nedrošību darba vidē, beigās skan visu izlīdzinošais “bet vispār jau mums nemaz nav tik slikti”.

Foto: Chris Montgomery

Un es tik labi saprotu un arī novērtēju šo mūsu spēju “izturēt, paciesties”, kamēr nav “galīgi slikti, ļoti slikti “ – mēs patiešām varam turpināt dzīvot, ik pa laikam drusku vai daudz paciešot.

Bet kā būtu ar "labi" vai pat "labāk"?

Lasīt tālāk »